Valdes locekļa atbrīvošana no atbildības ar dalībnieka lēmumu
Data publikacji: 02 cze 2022
Zakres stron: 127 - 137
DOI: https://doi.org/10.25143/socr.22.2022.1.127-137
Słowa kluczowe
© 2022 Andrejs Ņikiforovs, published by Sciendo
This work is licensed under the Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivatives 4.0 International License.
Latvijas Republikā spēkā esošie tiesību akti jebkuram kapitālsabiedrības valdes loceklim piešķir plašas pilnvaras atsavināt uzņēmuma mantu, taču pienākums darboties kā gādīgam, rūpīgam un apdomīgam saimniekam neļauj rīkoties pretēji uzņēmuma interesēm. Ja valdes loceklis ir nodarījis kaitējumu kapitālsabiedrībai, viņu var atbrīvot no atbildības ar akcionāru (sabiedrības ar ierobežotu atbildību dalībnieku) lēmumu, turpmāk īstenojot nodarītā kaitējuma piedziņas procedūru. Kādas problēmas rodas šādā situācijā? Par to – šajā pētījumā. Vispirms ilustrācijai daži piemēri no tiesu prakses.
2016. gada 16. februārī Zemgales apgabaltiesa, izskatot civillietu Nr. C31406514, apmierināja prasītāja – maksātnespējīga komersanta – prasību pret bijušo valdes locekli, kurš savā vadīšanas laikā cedēja uzņēmuma prasījuma tiesības pret pašu valdes locekli trešajai personai, nosakot atlīdzību par prasījuma cedēšanu aptuveni 5 % apmērā no parāda summas. Šā darījuma laikā valdes loceklis bija vienīgais sabiedrības dalībnieks. Savukārt vēlāk, atsavinot sev piederošās pamatkapitāla daļas trešajai personai, tā gan daļu pirkuma līgumā, gan atsevišķi pieņemtajā dalībnieka lēmumā apstiprināja prasījumu neesamību pret bijušo valdes locekli un atzina aprakstīto darījumu par saistošu sabiedrībai. Par spīti šiem apstākļiem tomēr tika nospriests piedzīt no valdes locekļa visu zaudējumu summu.
Savukārt 2022. gada 19. janvārī Rīgas rajona tiesā tika ierosināta civillieta Nr. C33284722 maksātnespējīgās kapitālsabiedrības prasībā pret bijušo valdes locekli par naudas līdzekļu piedziņu. Maksātnespējīgās kapitālsabiedrības administrators cēla prasību par nodarīto zaudējumu piedziņu, vērtējot vienīgi komersanta aktīva – nekustamā īpašuma – pārdošanu saistītajai personai zem tirgus vērtības, balstoties tikai uz paša valdes locekļa iepriekš pasūtīto nekustamā īpašuma objekta tirgus vērtības noteikšanas atzinumu. Darījuma īstenošanas brīdī sabiedrībai nebija citu kreditoru, izņemot pircēju, turklāt nekustamā īpašuma objekta funkcionēšanas uzturēšanai vajadzēja veikt ieguldījumus. Sabiedrības dalībnieks, kas bija šī uzņēmuma valdes loceklis, atbrīvoja sevi no atbildības, pieņemot attiecīgu dalībnieka lēmumu.
Gan šajos piemēros, gan arī profesionālajā praksē vairākkārt ir konstatēts, ka valdes locekļi tiek saukti pie atbildības par nodarītajiem zaudējumiem ne tikai komersanta maksāt nespējas laikā, bet arī mainoties komersanta valdes vai dalībnieku sastāvam, ignorējot dalībnieka vai dalībnieku iepriekš pieņemtu lēmumu.
Latvijas Republikas Komerclikuma 1. pantā ir noteikts, ka komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Komerc likumā ir norādīti divi komersanta – kapitālsabiedrības – veidi, t. i., sabiedrība ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrība, kuru pamatkapitāls sastāv no pamatkapitāla daļu vai akciju nominālvērtību kopsummas. Sabiedrību ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrību (turpmāk arī – sabiedrība) dalībnieki vai akcionāri neatbild par sabiedrības saistībām, jo nedz dalībnieki, nedz akcionāri neīsteno sabiedrības saimniecisko darbību un nepārstāv sabiedrību attiecībās ar tās kontrahentiem, un viņu atbildība ir ierobežota ar sabiedrības pamatkapitālā veikto ieguldījumu. Attiecībās ar trešajām personām sabiedrību pārstāv tās amatpersona – valdes loceklis (Komerclikums, 221. pants). Tieši valde ir katras sabiedrības neatņemama sastāvdaļa, tā vada sabiedrības lietas, rūpējas par sabiedrības finanšu rādītājiem un cenšas tās dalībniekiem (vai akcionāriem) nodrošināt peļņu, kā arī gādā par to, lai laikus tiktu kārtotas kredītsaistības.
Saskaņā ar Komerclikuma 173. panta pirmo daļu komersanta dalībnieku sapulce var atbrīvot valdes locekļus no atbildības tikai par viņu faktiski veiktu konkrētu dalībnieku sapulcē atklātu rīcību, kuras rezultātā sabiedrībai nodarīti zaudējumi. Vai praksē šāds valdes locekļa atbrīvojums no atbildības izslēdz sabiedrības tiesības vērsties pret viņu ar attiecīgo prasījumu? Viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu Latvijas tiesu prakse nesniedz.
Šī pētījuma mērķis ir noskaidrot, vai sabiedrības dalībnieku lēmums atbrīvo valdes locekli no pienākuma atlīdzināt zaudējumus gadījumā, ja ticis mainīts valdes vai dalībnieku sastāvs, kā arī sabiedrības maksātnespējas gadījumā.
Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, jānoskaidro:
valdes locekļa kā krietna un rūpīga saimnieka izpausmes elementi; vai sabiedrības dalībnieka (akcionāra) likumiski pieņemts lēmums atbrīvo valdes locekli no viņa darbības rezultātā nodarītajiem zaudējumiem; tiesu prakse saistībā ar valdes locekļa atbildību gadījumā, ja ir pieņemts dalībnieka lēmums par valdes locekļa atbrīvošanu no atbildības.
Atbilstīgi konstatētajam šajā rakstā tiks sniegti arī priekšlikumi, lai situāciju uzlabotu.
Gatavojot publikāciju, tika veikts pētījums, kurā izmantota vēsturiskā, analītiskā un aprakstošā metode. Vēsturiskā metode tika lietota, lai noskaidrotu, kā bija regulēta valdes locekļa atbrīvošana no atbildības pirms Komerclikuma stāšanās spēkā. Aprakstošā metode ļāva atainot gadījumus, kuros valdes locekli var saukt pie atbildības, kaut arī likumiski ir pieņemts lēmums par viņa atbrīvošanu no atbildības. Savukārt analītiskās metodes izmantošana palīdzēja izzināt tiesu praksi un normatīvo regulējumu, lai izdarītu secinājumus.
Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas bija nepieciešams regulēt privāto saimniecisko darbību, kas iepriekš bija vāji attīstīta. Mērķis bija jebkurai personai neatkarīgi no pilsonības, izglītības un iepriekšējas pieredzes piešķirt iespēju iesaistīties uzņēmējdarbībā. Ar 1991. gada 23. janvāra Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu tika noteikts, ka Latvijas Republikas likums “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību” stājas spēkā ar 1991. gada 1. februāri.
Stājoties spēkā likumam “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”, no juridiskās apgrozības tika izņemts termins “orgāns”, kuru aizvietoja ar mūsdienās lietojamo terminu “izpildinstitūcija”.
“Ar jēdzienu “orgāns” plašākā nozīmē apzīmē veidojumu, kurš nav patstāvīgs, bet kalpo kādam patstāvīgam veselumam, pildot savas noteiktās funkcijas. Šaurākā juridiskā nozīmē ar juridiskās personas orgānu saprot noteiktā kārtībā izvēlētu fizisko personu vai to grupu, kam kā vienotam kopumam ir uzticētas noteiktas funkcijas, parasti – vadīt kādu tiesību subjektu un rīkoties tā vārdā. Tai pašā laikā pats orgāns nekādā ziņā nav tiesību subjekts, tas ir tikai tiesību subjekta daļa ar tam stingri noteiktām funkcijām. Valdi var dēvēt par SIA orgānu, jo (1) tās sastāvā ietilpst viena vai vairākas fiziskās personas, (2) tā nav tiesību subjekts (tai skaitā juridiska persona); (3) tai ir likumā noteiktas funkcijas – vadīt un pārstāvēt sabiedrību” (Strupišs, 221. panta komentārs).
Jēdzienu maiņa no “orgāns” vai “organizācija” uz “izpildinstitūcija” ir valodnieciska korekcija, kas neietekmēja sabiedrības likumisko pārstāvju funkcijas vadīt sabiedrības saimniecisko darbību un to pārstāvēt attiecībās ar trešajām personām. Lai gan valdes locekļiem bija liels potenciālās darbības apjoms un plašas tiesības pārstāvēt sabiedrību, tomēr likumā “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību” valdes pilnvaras regulēja vien 44. un 56. pants, kurā bija noteikts: ja sabiedrības izpildinstitūcijas locekļi rīkojas nelikumīgi, pārkāpj savu pilnvaru ietvarus vai neievēro likumu un statūtu noteikumus vai dalībnieku sapulču lēmumus un instrukcijas vai darbojas nolaidīgi, viņi ir solidāri atbildīgi ar visu savu īpašumu par zaudējumiem, kas tādējādi radušies sabiedrībai, atsevišķiem tās dalībniekiem vai trešajām personām. Taču šis normatīvais akts, atšķirībā no Komerclikuma, nenodrošināja īpašu kārtību prasības celšanai un pierādījuma sloga sadalīšanai. Par zaudējumiem, kuri nodarīti valdes darbības vai bezdarbības rezultātā, sabiedrībai, ievērojot likuma “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību” 59. pantā norādītos priekšnoteikumus, bija jāceļ prasība saskaņā ar vispārīgiem Latvijas Republikas Civillikuma noteikumiem par zaudējumu piedziņu ar pienākumu prasītājam pierādīt ne tikai precīzo zaudējuma apmēru, bet arī izpildinstitūciju locekļu vainu un cēlonisko sakaru starp zaudējumiem un pārstāvju rīcību.
Civillikuma 1646. pantā paredzēts, ka par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam. Savukārt Civillikuma 2250. pantā noteikts, ka katram biedram, izpildot uzliktos pienākumus, jādarbojas sabiedrības lietās ar tādu rūpību un čaklību, kādu var sagaidīt no krietna un rūpīga saimnieka.
Civillikuma 1646. pants satur ģenerālklauzulu “krietns un rūpīgs saimnieks”, kas ir kritērijs vieglas neuzmanības noskaidrošanai. Latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā
Valodnieciski interpretējot 1646. pantu, var secināt, ka vieglas neuzmanības konstatēšanai ir jānoskaidro, vai personas rīcība atbilst apzinīga, godīga un precīza subjekta uzvedībai. Savukārt vieglas neuzmanības konstatēšana pierāda personas uzvedības neatbilstību krietna un rūpīga saimnieka mērauklai.
Ievērojot Civillikuma 2241. pantu, prasības, kas iekļautas Civillikuma 2250. pantā, ir piemērojamas visa veida sabiedrībām, izņemot gadījumus, ja par sabiedrībām speciālajā likumā ir paredzētas citādas normas. Tādējādi, pat nekonstatējot likumā “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību” pienākumu valdes loceklim darboties ar atbilstošu krietna un rūpīga saimnieka uzmanības pakāpi, šāda prasība tomēr izriet no Civillikuma 2250. pantā ietvertā regulējuma.
Stājoties spēkā Latvijas Republikas Komerclikumam, likumdevējs ieviesa skaidrību šajā jautājumā, koncentrējot valdes locekļa rīcības pienākumu Komerclikuma 169. panta pirmajā daļā un tādējādi acīmredzami norādot uz aizsardzību no ļaunprātīgiem izpildinstitūciju locekļiem, uzliekot tiem pienākumu darboties vienīgi sabiedrības interesēs un paredzot, ka tikai lojāliem, labticīgiem un rūpīgiem sabiedrības pārstāvjiem ir iespēja tikt atbrīvotiem no atbildības par zaudējumiem, kuri iestājas viņu vainas dēļ.
Spēkā esošā Komerclikuma 169. panta pirmajā daļā paredzēts, ka valdes un padomes loceklim savi pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Krietns un rūpīgs saimnieks ir atklātie (nenoteiktie juridiskie) jēdzieni jeb ģenerālklauzulas, kuru satura konkretizācija ir atstāta tiesību piemērotāja ziņā. Tiesību normas atvērtība ļauj meklēt individuālas lietas taisnīgāko risinājumu, tādējādi situācijā, kurā ir piemērojami šādi jēdzieni, tiesas uzdevums ir piepildīt tos ar juridiski nozīmīgu saturu un spriedumā atspoguļot izdarīto secinājumu pamatojumu (Strupišs, 2003). Šā panta elastīgais formulējums ļauj pielāgot prasības valdei atkarībā no laika gara, sabiedrības saimnieciskās darbības nozares un paražām, kā arī citiem apstākļiem, kuri pēc tiesas ieskata ir svarīgi.
Lai gan valdes locekļa amats pēc savas būtības var būt līdzīgs darba tiesiskajām attiecībām, tomēr valdes iecelšanu regulē Komerclikuma 224. pants, kas paredz no Darba likuma atšķirīgu kārtību. Uz valdes locekli ir attiecināms arī pilnvarojuma institūta tiesiskais regulējums, ciktāl Komerclikumā nav paredzēts speciāls regulējums (Novicāne, 2021,
Sistēmiski tulkojot Komerclikuma 169. pantā norādīto, var secināt, ka, rodoties zaudējumiem, valdes vaina
Labticīgam valdes loceklim ir iespēja rīkoties ar lielāku brīvību, mazāk uztraucoties par to, ka dalībnieks vai kreditors, kurš, iespējams, ir mazāk kompetents nekā valdes loceklis attiecīgajā uzņēmējdarbībās jomā, pieņems biznesa lēmumus no savas perspektīvas, ignorējot faktiskus uzņēmējdarbības apstākļus. Pārzinot cilvēka īpašības un motīvus, lojalitātes pienākums no valdes locekļa prasa visprecīzāko pienākumu izpildi ne vien nolūkā aizsargāt sabiedrības intereses, bet arī tādēļ, lai atturētos no rīcības, kuras rezultātā sabiedrībai tiktu nodarīti zaudējumi vai samazinātos peļņas daļa, tāpēc lojalitātes pienākums prasa nesavtīgu uzticību sabiedrībai, nodrošinot, lai nepastāvētu konflikts starp pienākuma izpildīšanu un paša valdes locekļa interesēm (
Atsevišķos gadījumos valdes locekļa labticīguma pienākums var tikt vērtēts izolēti no lojalitātes pienākuma, piemēram, situācijā, kurā valdes loceklis rīkojas nolaidīgi vai rupji pārkāpj sabiedrības iekšējos dokumentos ietverto vai sabiedrības paražas, taču dar bojas sabiedrības, nevis trešās personas interesēs. Piemēram, ja valdes loceklis sniedz dalībniekiem nepārbaudītu informāciju, nepastāvot interešu konfliktam, viņš nepārkāpj lojalitātes pienākumu, tomēr viņš pārkāpj savu labas ticības pienākumu (
Ņemot vērā, ka ikviena saimnieciskā darbība ir saistīta ar risku, zaudējumu varbūtība pastāv vienmēr, neatkarīgi no valdes locekļa motīviem, tāpēc ir pamatoti no valdes locekļa prasīt atbilstošu rūpību un zināšanas, vadot sabiedrību. Tomēr, apstiprinot savu piekrišanu ieņemt valdes locekļa amatu, neviens valdes loceklis, būdams pat sabiedrības saimnieciskās darbības sfēras eksperts, nespēj zināt un paredzēt visus riskus, tāpēc rūpībai, atšķirībā no lojalitātes, nav jābūt absolūtai, bet tai jābūt adekvātai, proti, valdes loceklim jādarbojas ar tādu rūpības pakāpi, kāda ir raksturīga vidēja līmeņa nozares speciālistam, nevis pieredzējušam ekspertam. Pretējā gadījumā valdes loceklim, kuram ir zināms par pienākumu rīkoties ar krietna un rūpīga saimnieka uzmanību, rodas dilemma, vai nodibināt darījuma attiecības ar sabiedrības jauno partneri, tādējādi attīstot sabiedrības uzņēmējdarbību, vai tomēr atteikties no saistību uzņemšanās, jo pastāv zaudējumu nodarīšanas risks. Valdes locekļa pārliecināšanai par potenciālo prasījumu neesamību var kalpot dalībnieka (akcionāra) lēmums par valdes locekļa atbrīvošanu no atbildības, ievērojot Komerclikuma 173. pantā noteikto kārtību. Taču arī šajā gadījumā pastāv varbūtība, ka valdes loceklis tomēr būs atbildīgs par nodarītajiem zaudējumiem.
Komerclikuma 173. pantā paredzēta dalībnieka tiesība patstāvīgi izvērtēt darījumu un atbrīvot valdes locekli no atbildības, pat ja šī darījuma rezultātā komersants cieš zaudējumus.
Turpmāk tiks noskaidrots, vai šāda likumīgi pieņemta lēmuma pastāvēšana ir absolūts šķērslis valdes locekļa saukšanai pie atbildības par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem gadījumā, ja:
tiek mainīts sabiedrības valdes sastāvs vai dalībnieku (akcionāru) sastāvs; sabiedrība ir pasludināta par maksātnespējīgu.
Atbrīvošanu no atbildības regulē Komerclikuma 173. pants, kura pirmajā daļā noteikts, ka dalībnieku sapulce var atbrīvot valdes vai padomes locekļus no atbildības vai pieņemt lēmumu par izlīguma slēgšanu tikai par viņu faktiski veiktu konkrētu dalībnieku sapulcē atklātu rīcību, kuras rezultātā sabiedrībai nodarīti zaudējumi. Šī norma ir imperatīva, jo tajā paredzētās tiesiskās sekas (atbrīvošana no atbildības vai izlīguma slēgšana) var iestāties tikai tad, ja izpildās visas trīs tiesību normas sastāva pazīmes kumulatīvi:
vainīgās personas rīcība faktiski ir notikusi; ar šo rīcību ir nodarīti zaudējumi, kuru apmērs ir konkrēti noteikts; rīcība un tās sekas darītas zināmas sapulcei (Augstākās tiesas spriedums, SKC- 30/2019; Vidzemes apgabaltiesas spriedums, C71408619).
Komersanta valdes vai dalībnieku sastāva maiņas gadījumā, pastāvot lēmumam, kas pieņemts Komerclikuma 173. pantā noteiktajā kārtībā, nav pieļaujama valdes locekļa atbrīvošana no atbildības par krietna un rūpīga saimnieka standarta neievērošanu. Tikai darbojoties labticīgi un lojāli, valdes loceklis ir tiesīgs baudīt aizsardzību no sankcijām, kas var iestāties nākotnē sakarā ar valdes locekļa nodarītajiem zaudējumiem.
Krievijas Federācijas Augstākās arbitrāžas tiesas plēnuma 2013. gada 30. jūlija rezolūcijas Nr. 62 “Par atsevišķiem jautājumiem, kas saistīti ar zaudējumu atlīdzināšanu no personām, kas ietilpst juridiskās personas orgānu sastāvā” 2. punktā paredzēts, ka valdes locekļa ļaunprātīga darbība (bezdarbība) tiek uzskatīta par pierādītu, ja viņš ir:
rīkojies tā, ka radījis konfliktu starp viņa personīgajām interesēm (direktora radniecīgo sabiedrību interesēm) un juridiskās personas interesēm; slēpis informāciju no juridiskās personas dalībniekiem par veikto darījumu; veicis darījumu bez likumā vai statūtos noteiktā juridisko personu attiecīgo institūciju apstiprinājuma; pēc pilnvaru izbeigšanās aizturējis un izvairījies no dokumentu nodošanas juridiskajai personai par apstākļiem, kas radījuši nelabvēlīgas sekas juridiskajai personai; zinājis vai viņam vajadzējis zināt, ka viņa darbība (bezdarbība), tajā laikā, kad viņš attiecīgi rīkojies, neatbilst juridiskās personas interesēm.
Kaut arī atšķirībā no Krievijas Federācijas pieredzes Latvijas Republikā nepastāv vienots Augstākās tiesas rekomendāciju kopums attiecībā uz valdes locekļa vadības atbilstību komersanta interesēm, tiesu prakse tomēr sniedz atbildi, norādot, ka ļaunprātīgu rīcību nevar attaisnot ar dalībnieku (akcionāru) lēmumu. Pilnvaras izmantošana pretēji sabiedrības interesēm ir analizēta vairākos Latvijas Republikas Augstākas tiesas spriedumos, piemēram, Augstākās tiesas spriedumā lietā Nr. SKC-7/2016 un Augstākās tiesas spriedumā lietā Nr. SKC-207/2015, bet atsevišķi šis jautājums izskatīts 2019. gada 24. aprīļa spriedumā lietā Nr. SKC-46/2019. Senāts paplašinātā sastāvā izskatīja AS “Reverta” prasību pret diviem bijušajiem mažoritārajiem akcionāriem un izpildinstitūciju locekļiem par zaudējumu solidāru piedziņu. Spriedumā cita starpā norādīts, ka “[..] tiesa balstījusies uz Civillikuma 1643. pantā ietverto principu, kuram atbilstoši noteikts imperatīvs aizliegums iepriekš vienoties par atbrīvošanu no atbildības par darbību, kas izdarīta ļaunā nolūkā. Par pamatotu atzīts, ka aizdevuma līgumu noslēgšanā likumā tieši noteiktu prasību neievērošana Civillikuma 1645. panta pirmās daļas izpratnē ir kvalificējama kā rupja neuzmanība, kas atbilstoši šā panta otrajai daļai pielīdzināma ļaunam nolūkam. Līdz ar to vienošanās, ka ar ļaunā nolūkā izdarītu darbību nodarīts zaudējums nav jāatlīdzina, ir spēkā neesoša no tās noslēgšanas brīža. [..] Tādējādi akcionāru sapulces lēmums par iepriekšēju atbrīvošanu no atbildības nerada juridiskas sekas, ja zaudējumi nodarīti ļaunā nolūkā. Pretējs secinājums neatbilstu valdes locekļa atbildības institūta mērķim.” (Augstākās tiesas Senāta spriedums lietā Nr. SKC-46/2019).
Latvijas tiesību doktrīnā ir izteikta šāda atziņa: ja valdes locekļa rīcība ir pretēja saprātīgai komerciālās apgrozības praksei un tiek pierādīts, ka sabiedrībai ir nodarīti zaudējumi, konstatēta amatpersonas rīcība un pastāv cēloņsakarība starp amatpersonas rīcību un nodarītajiem zaudējumiem, tad apstāklim, ka valdes locekļa rīcība neietver ļaunprātīgu tiesību aizskārumu, nav tiesiskas nozīmes, jo viņš ir atbildīgs par katru, tostarp vieglu, neuzmanību (Strupišs, 2003, 143). Tomēr zaudējumu esamība vēl nepierāda valdes locekļa prettiesisku rīcību, bet tikai apšauba valdes locekļa kompetenci. Svarīgi, ka kompetences trūkums nav priekšnosacījums sabiedrības dalībnieka (akcionāra) lēmuma atzīšanai par spēkā neesošu, jo kompetences neesamība vēl neizslēdz valdes locekļa rīcības atbilstību labticīga un lojāla pārstāvja standartam. Proti, ja sabiedrības valdes loceklis ir nodarījis komersantam zaudējumus, par to informējot dalībniekus (akcionārus), un ir bijis atbrīvots no atbildības Komerclikuma 173. panta pirmās daļas kārtībā, pat nākotnē mainoties valdes vai dalībnieku (akcionāru) sastāvam, iepriekšējais komersanta valdes loceklis saglabā imunitāti, jo viņa rīcība, par spīti vēlāk konstatētajiem zaudējumiem, ir atbilstoša krietna un rūpīga saimnieka mērauklai un ir atbalstīta no tā sabiedrības dalībnieka puses, kas bija dalībnieks tajā laikā, kad informācija tika sniegta, tātad pirms dalībnieku sastāva maiņas. Tādējādi nozīme ir tam, ka zaudējumu pastāvēšana nav valdes locekļa ļaunprātīgas rīcības rezultāts, jo neuzmanību vai nezināšanu dalībnieki var attaisnot, nevis nozīme ir apstāklim, ka tika izmainīts valdes vai dalībnieku sastāvs. Iepriekšējā dalībnieka (vai padomes locekļu) pieņemts lēmums, kas piešķir valdes loceklim imunitāti, ir saistošs arī jaunam sabiedrības dalībnieku, padomes vai valdes sastāvam.
Turpretī pat likumiski pieņemts sabiedrības dalībnieka lēmums nenodrošina imunitāti valdes loceklim komersanta maksātnespējas gadījumā. Finansiālo grūtību gadījumā valdei ir pienākums veikt adekvātus un atbilstošus pasākumus sabiedrības maksātnespējas novēršanai, tostarp sabiedrības vadības fokusa maiņai no tās dalībnieku (akcionāru) ekonomisko interešu īstenošanas uz iespējamo zaudējumu samazināšanu tās kreditoriem (
No maksātnespējas pasludināšanas brīža komersanta pārvaldes institūciju darbība tiek apturēta, un komersanta pārvaldīšanu veic administrators (Maksātnespējas likums, 63. panta pirmās daļas 2. punkts). Administrators veic pasākumu kopumu, kas nepieciešams kreditoru interešu maksimālai apmierināšanai, proti, administrators apkopo un pārdod parādnieka (maksātnespējīgā komersanta) mantu, saņemtos naudas līdzekļus novirzot kreditoru prasījumu apmierināšanai.
No Maksātnespējas likuma 1. pantā definētajiem maksātnespējas procesa mērķiem un 6. pantā noteiktajiem šā procesa principiem izriet, ka, sākoties sabiedrības finansiālajām grūtībām, valdes locekļu pienākums ir nodrošināt parādnieka mantas saglabāšanu un nepieļaut objektīvi nepamatotu saistību pieaugumu, lai būtu iespējams maksimāli apmierināt kreditoru prasījumus. Viens no instrumentiem, kā atgūt līdzekļus kreditoru prasījumu segšanai maksātnespējas procesā, ir zaudējumu piedziņa no maksātnespē jīgās komercsabiedrības valdes locekļiem (Augstākās tiesas spriedums lietā Nr. SKC 7/2016 (C39072411)).
Pārstāvot maksātnespējīgu komersantu prasībā pret valdes locekli, adminis trators rīkojas nevis parādnieka dalībnieku, bet kreditoru kopuma interesēs. Atbilstoši Komerclikuma 170. panta otrās daļas 3. punktam sabiedrības kreditoriem ir tiesības celt prasību, un šīs tiesības nav ierobežotas arī gadījumos, ja zaudējumi nodarīti, pildot dalībnieku sapulces vai padomes lēmumu. Proti, administratoru, kamēr viņš rīkojas kredi toru interesēs, nesaista sabiedrības maksātspējas laikā pieņemtie dalībnieku (akcionāru) lēmumi par valdes locekļa atbrīvošanu no atbildības par sabiedrībai nodarīto zaudējumu pat tādā gadījumā, ja valdes loceklis bija atbrīvots no atbildības ar likumīgu dalībnieku lēmumu Komerclikuma 173. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā.
Līdz ar to valdes loceklis nevar baudīt imunitāti pat gadījumā, ja viņš, iespējams, rīkojoties labticīgi, bet, neapzinoties savas rīcības sekas, nodarījis zaudējumus komersantam. Zaudējumi tiek pakļauti piedziņai no valdes locekļa, ignorējot dalībnieku lēmumu, it kā šāds lēmums nekad nebūtu bijis.
Atbalstāma ir kārtība, ka dalībnieku lēmums nav saistošs maksātnespējas procesa administratoram, bet tikai gadījumā, ja zaudējumus nesošs darījums tiek vērtēts kopsakarā ar komersanta saimnieciskās darbības finanšu rādītājiem, proti, darījuma rezultātā ir pasliktinājies komersanta mantiskais stāvoklis, negatīvi ietekmēta komersanta saimnieciskā darbība nākotnē vai pat tā rezultējusies ar maksātnespējas stā vokli. Savukārt, ja prasība par zaudējumu piedziņu celta, ņemot vērā tikai vienu darījumu, kura rezultātā sabiedrības finanšu stāvoklis netika negatīvi ietekmēts vai pat darījums pozi tīvi ietekmēja uz saimniecisko darbību, pat neskatoties uz zaudējumu esamību, tas nav pietiekošs priekšnosacījums valdes locekļa saukšanai pie atbildības. Ja valdes loceklis ir spējīgs pierādīt savas rīcības labticīgumu, ir nepamatoti pēc ilga laika perioda vērtēt viņa rīcību situācijā, par kuru iepriekš bija paziņots sabiedrības dalībniekiem, turklāt viņi to atbalstīja, pieņemot attiecīgu lēmumu.
Tādējādi Komerclikuma 173. pantu ir jāpapildina ar 2.1 daļu šādā redakcijā: “Iestājoties sabiedrības maksātnespējai, sabiedrības administrators, pārstāvot kreditorus, ir tiesīgs celt prasību pret valdes locekli, bet šīs tiesības ir ierobežotas gadījumos, ja zaudējumi ir nodarīti, labticīgi pildot dalībnieku sapulces vai padomes lēmumu.”
Tiesai, izskatot strīdu par valdes locekļa saukšanu pie atbildības par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem, nevajadzētu
Pašreizējā Latvijas Republikas tiesu prakse nesniedz precīzu atbildi uz jautājumu, kuros gadījumos valdes loceklis tiek atbrīvots no atbildības ar dalībnieka lēmumu un kuros šis lēmums ir saistošs tikai pašam dalībniekam. Ignorējot valdes locekļa atbrīvošanas tiesības, mēģinot kādā veidā piespriest zaudējumu piedziņu, uzņēmējdarbību nejauši var padarīt par stagnējošu, jo katrs adekvāts valdes loceklis negatīvi vērtēs jebkādu riska faktoru, tādējādi bremzējot sava uzņēmuma iespējamo attīstību.
Sabiedrības valdes loceklis neatkarīgi no zaudējumu apmēra un iestāšanās apstākļiem var tikt atbrīvots no atbildības par sabiedrības zaudējumiem, ja viņa rīcība atbilst krietna un rūpīga saimnieka standartam.
Mainoties sabiedrības valdes vai dalībnieku sastāvam, jaunajam dalībniekam ir saistoši iepriekšējā dalībnieka pieņemtie lēmumi, kamēr valdes loceklis var pierādīt, ka viņš labticīgi izpildījis savus pienākumus. Vieglas neuzmanības konstatēšana vai valdes locekļa kompetences trūkums nav pietiekošs pamats dalībnieka lēmuma par valdes locekļa atbrīvošanu no atbildības ignorēšanai vai atcelšanai.
Sabiedrības maksātnespējas administratoru nesaista dalībnieku lēmums par valdes locekļa atbrīvošanu no atbildības, ja administrators, ceļot prasību par zaudējumiem pret valdes locekli, pārstāv sabiedrības kreditorus.
Nepamatoti ir saukt valdes locekli pie atbildības sabiedrības maksātnespējas gadījumā, ja valdes loceklis labticīgi ir rīkojies sabiedrības dalībnieku lēmuma ietvaros. Tādējādi Komerclikuma 173. pants jāpapildina ar 2.1 daļu šādā redakcijā: “Iestājoties sabiedrības maksātnespējai, sabiedrības administrators, pārstāvot kreditorus, ir tiesīgs celt prasību pret valdes locekli, bet šīs tiesības ir ierobežotas gadījumos, ja zaudējumi ir nodarīti, labticīgi pildot dalībnieku sapulces vai padomes lēmumu.”