Mūsdienu reiderisma tiesiskais konteksts

Raksta mērķis bija identificēt reiderisma gadījumus, analizēt tā biežākās izpausmes, pētīt tiesību aktu ietekmi uz reiderismu, noteikt labākās iespējamās komersantu darbības, lai izvairītos no reideru uzbrukumiem, un izpētīt gan Latvijas, gan arī atsevišķu Eiropas Savienības valstu reālo pieredzi reiderismā.

Reiderisma pastāvēšanas fenomens vispirms ir jāsaista ar civiltiesisku darījumu izcelsmi, kas skar dažādu komercsabiedrību dibināšanu un to darbības funkcionālu nodrošinājumu. Lai gan reiderisma pastāvēšana ir tiešā veidā saistīta ar šo subjektu komerciālo labklājību, tam ne vienmēr var būt iznīcinošas īstermiņa sekas. Atsevišķos gadījumos reideri izvēlas ilgtermiņa komercdarbības politiku, būdami pārliecināti par iespēju noturēt savas pozīcijas ieņemtajos uzņēmumos vai īpašumos.

Pirmais reideru tips: cilvēki ar augstāko izglītību un labām zināšanām praktiskajā ikdienā, psiholoģijas un, protams, mūsdienu tiesību aktu jomā. Šo reiderisko grupējumu vadītāji var būt uzņēmēji, kuriem ir pietiekami daudz līdzekļu, lai realizētu reideru uzbrukuma mēģinājumu. Viņu galvenā funkcija ir pareizi izvēlēties uzbrukuma objektu, bet vēlams, lai īpašnieki nebūtu labi sagatavoti vai finansiāli spējīgi aizstāvēties rei deru uzbrukuma sākotnējā stadijā.

Otrais reideru tips: krāpnieki, kuri savas iekrātās bagātības slēpj, meklē “noieta” vietas pie saviem tuvākajiem radiem un arī izmanto sociāli maznodrošinātus cilvēkus, kuru vārdā tiek veiktas reideriskas darbības, uz kuru vārda tiek reģistrēti reiderisma rezultātā iegūtie īpašumi utt.

Trešais reideru tips: kriminogēni subjekti ar ietekmi pār valsts varas elementiem, kuri neatklāj sevi un necenšas būt publiski. Šāda veida reideri ietekmē tiesu varu un izpildvaru, kā arī tiesībaizsardzības iestādes. Šajā reideru grupā var būt gan prokuratūras pārstāvji, kuri spēj operatīvi un efektīvi ierosināt vai arī novērst iespējamos reideru uz brukumus, gan arī izmeklētāji, kuri ātri izmeklē uzsākto lietu un nonāk pie konglomerātam nepieciešamā secinājuma. Šīs grupas sabiedrotie var būt arī atsevišķi tiesneši un tiesu izpil dītāji, kuri īstajā laikā pieņems “vienīgo pareizo” lēmumu par īpašnieka aizturēšanu vai pat sodīšanu.

Ceturtais reideru tips: valsts un pašvaldību amatpersonas. Ar šīs shēmas dalībniekiem pieejamo labticīgo attieksmi un ietekmi pār dažādām valsts pārvaldes institūcijām un amatpersonām potenciāli apsūdzētajai pusei ir savas priekšrocības, jo institūcijas pret abām iesaistītajām pusēm nav izteikti neitrālas un līdz ar to nav iespējama objektīva tiesību aizskāruma izvērtēšana.

Visu minēto reideru tipu pārstāvji un galvenie izpildītāji ir sava “aroda” profesionāļi, kas labi apzinās, kā pasniegt nelikumīgas darbības kvazitiesiskā formā (Svešvārdu vārdnīca, 2004). Šajā grupā lielu īpatsvaru var veidot ieinteresēto ministriju un pašvaldību darbinieki, kuri īsteno visu procesu kopumā, ietverot arī tiesu izpildītāju darbu.

Visiem minētajiem reideru tipiem ir raksturīgas noteiktas īpatnības, kurām viņi, sagatavojot realizēšanai savas ieceres, pievērš uzmanību: 1)

izraudzītā objekta juridiskā nodrošinājuma un atbalsta nopietnība. Piemēram, kompetences trūkums juridiskajos jautājumos var novest pie tā, ka uzņēmuma vadītājs spriedumu savā lietā parakstīs ar savu roku un reideri bez problēmām varēs pārņemt biznesu;

Minētie reiderisma tipoloģijas elementi ir radījuši īpaša reideru izvērtējuma vērtu parā dību, kas ir kvalificējama kā reiderisma ideoloģijas rašanās fakts un kam ir ievērojama vieta reiderisma fenomena pastāvēšanā vispār. Vispārzināms, ka ikviena sabiedrības fenomena pastāvēšana ir balstīta uz noteiktu ideoloģiju, kas raksturo to kā tiesiski filozofisku, politisku un ētisku uzskatu un ideju sistēmu. Arī reiderisms kā parādība attiecībā uz saimnieciskiem subjektiem, tostarp uzņēmumiem un komercsabiedrībām, atspoguļo kādas grupas intereses un tajās darbojas ar nolūku prettiesiski iegūt materiālus un intelektuālus labumus. Respektīvi, reiderisma ideoloģija ir balstīta uz negodīgām afērām, apšaubāmiem darījumiem, diktatorisku un pēc iespējas diletantiskāku uzņēmējdarbības pārvaldīšanu, tādēļ reideri ir uzskatāmi par agresoriem, kas var traucēt un būtiski iespai dot normālu valsts tautsaimniecisko attīstību.

Reiderisma ideoloģijas kontekstā reideru pārstāvji ignorē un pārkāpj ikvienu tiesiskuma pazīmi un tiesisko regulējumu tam, ka jebkuram tiesiskam darījumam ir jārespektē pastāvošās tiesību normas, pirmkārt, to obligātumā (lat. officium). To apstiprina tiesību normas, kas uzliek pienākumu atturēties no prettiesiskām darbībām, – reideru darbības vai bezdarbības rezultātā radušies zaudējumi ir jāatlīdzina saskaņā ar Civillikuma 1779. pantu.

Otrkārt, reideru ideoloģijas kontekstā viņiem būtu jāizvairās no tiesībaizliedzošo (lat. veto) normu pieļaušanas savās prettiesiskajās darbībās, kas nozīmē aizliegumu atņemt īpašumus, aktīvus un pat īpašnieka tiesību ierobežojumus vai atņemšanu, tostarp viņa mantiniekiem, atbilstoši Civillikuma 1036., 1641. un 1652. pantam.

Jēdziens “reiderisms” ikdienā ir dzirdams aizvien biežāk, tomēr kas tas vispār ir? Šis termins ir radies Amerikas Savienotajās Valstīs jau pagājušā gadsimta 70. gados, kur šādi tika apzīmēta formāli likumīga uzņēmuma akciju vai kapitāla daļu iegūšana un turpmāka balsstiesību izmantošana ar nolūku gūt īstermiņa ienākumus. Vēlāk post-padomju valstīs ar šo “importa” apzīmējumu sāka apzīmēt uzņēmuma vai tā aktīvu sagrābšanu ar pretlikumīgām metodēm. Mūsdienās šis apzīmējums tiek piemērots abos gadījumos. Latvijas normatīvajos aktos vēl aizvien nav konkrētas definīcijas, taču to varētu definēt kā uz svešas mantas vai tiesību uz šādu mantu iegūšanu vērstu darbību kopumu. Starp jēdzieniem “reiderisms” un “krāpšana” vienādības zīmi likt nevar, jo reiderisms ir saistāms ne tikai ar klaji pretlikumīgām darbībām, bet arī ar neētisku rīcību, spiedienu, sabiedrības noskaņošanu u. c. gadījumiem, kuri ir grūti nosakāmi un strīdīgi interpretējami.

Reiderismā tiek izmantotas gan ikdienišķas, gan arī nestandarta darbības metodes un paņēmieni.

1. Parādu uzkrāšana un uzpirkšana ar mērķi panākt uzņēmuma maksātnespēju un bankrotu (Civillikuma 1779. pants). Šajos gadījumos par mērķi tiek izvēlēta komercsabiedrība, kas nekontrolē parādsaistības vai pieļauj to ilgstošu nemaksāšanu. Uzkrājot pietiekami lielu parādu, tiesā vienlaikus tiek iesniegti visi prasījumi, lai apdraudētu komercsabiedrības darbību. Nereti, lai prasības summa būtu apjomīga, tiek viltoti dokumenti vai uzpirktas komercsabiedrības amatpersonas, kas uzņemas neizpildāmas saistības, un tiek paredzēta īpaša strīdu izšķiršanas kārtība. Šo darbību nolūks – panākt, lai komercsabiedrība kļūst maksātnespējīga, un tās mantu bankrota procedūras laikā iegūt par pazeminātu vērtību. Šajā gadījumā tiek izmantotas korumpētas tiesas, tiesu izpildītāji un citas amatpersonas. Ja reiders apzinās, ka mērķa sasniegšana var tikt būtiski apgrūtināta, upurim tiek piedāvāta iespēja noslēgt izlīgumu, samaksājot “kompensāciju” reideram, un tad procesi tiek izbeigti.

2. Mazākuma dalībnieka vai akcionāra tiesību izmantošana. Tas notiek gadījumos, ja reideram pieder mazākuma akcijas vai daļas kapitālsabiedrībā vai viņš ir apvienojies ar šādu mazākuma dalībnieku vai akcionāru kopīga mērķa sasniegšanai. Tiek izmantotas tiesības celt prasības pret citiem dalībniekiem (arī vairākumu), pret pašu sabiedrību, notiek sabiedrības izpildinstitūciju amatpersonu nomaiņa ar reidera pārstāvjiem. Vēlamo mērķu sasniegšanai var tikt izmantoti dažādi līdzekļi, piemēram: 1)

tiek celtas prasības tiesā, piemērojot prasības nodrošinājumus pret pārējiem dalībniekiem;

Šo darbību rezultātā tiek iegūta vara komercsabiedrībā – parasti sākot ar valdi, vēlāk iegūstot arī daļas vai akcijas. Reideru radītais spiediens un izteiktās prasības ir pietiekami lieli, lai mazākuma akcionāri vai dalībnieki pieņemtu lēmumu atbrīvoties no problēmām un riska palikt ar nevērtīgām komercsabiedrības akcijām vai daļām.

3. Banku izmantošana. Tas ir reiderisma veids, kas tiek piekopts ekonomiskās krīzes apstākļos un ir balstīts uz bankas un reidera sadarbību. Komercsabiedrībām lielākoties ir saistības kredītiestādēs, tādēļ kredītiestādēm ir apjomīga informācija par komercsabiedrību (tostarp saistībām, aktīviem, pasīviem, mērķiem, tehnoloģijām, sadarbības partneriem u. tml.), kā arī ir iespēja ietekmēt komercsabiedrību, izmantojot izsniegto kredītu.

Ja starp banku un reideru tiek panākta vienošanās, tad var tikt izmantoti šādi līdzekļi: 1)

apjomīgas soda sankcijas par niecīgiem kredītlīguma noteikumu pārkāpumiem;

Rezultātā komercsabiedrība nonāk pilnīgā atkarībā no bankas godaprāta. Tālāk var notikt tās īpašumu un mantas pārdošana (parasti banku līgumos paredzēta vienkāršota mantas pārdošana un parāda piedziņa, kas ļauj bankai šo procesu kontrolēt un pārdot komercsabiedrības mantu – arī bez izsoles un par brīvu cenu) un komercsabiedrības dalībnieki vai akcionāri tiek piespiesti atsavināt savas daļas vai akcijas konkrētiem investoriem (to nav grūti panākt, jo liela daļa komersantu par savu sabiedrību saistībām galvo arī ar savu personīgo mantu).

4. Valsts institūciju, tiesībsargājošo iestāžu un to amatpersonu izmantošana. Šo metodi reideri plaši izmanto Latvijā un arī valstīs, kur ir īpaši augsts korupcijas līmenis. Tā tiek bāzēta uz valsts institūciju amatpersonu korupciju, kā arī amatpersonu iesaistīšanu reiderismā. Parasti tiek izmantotas valsts institūcijas, kas var kontrolēt komercsabiedrību darbību, – nodokļu administrācija, muitas iestādes, finanšu policija, valsts amatpersonas, pat deputāti u. c. Tā, piemēram, 2015. gadā kāda nu jau bijusī notāre tika apsūdzēta un saukta pie kriminālatbildības par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas, savukārt viņas vīrs tika apsūdzēts par tādu noziedzīgu nodarījumu atbalstīšanu, kas saistīti ar izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas. Izrādījās, ka notāre ilgstoši un apzināti atradusies reāla interešu konflikta situācijā, pārkāpusi finansiālo darbību noteikumus un ētikas normas. Abas radnieciskās personas bija izstrādājušas reideru shēmu un ilgstoši veica kriminālnoziedzīgas darbības.

Komercsabiedrība nonāk valsts institūciju interešu lokā – tiek veiktas daudzas pārbaudes, kuru laikā tiek konstatēti dažādi administratīvie pārkāpumi, nodokļu parādu un soda naudu uzrēķini, pārkāpumi muitas noteikumos u. c. Tā rezultātā tiek ierosināti kriminālprocesi, komercsabiedrību amatpersonas tiek apcietinātas un uzsākti dažādi piedziņas procesi, kas vērsti gan pret komercsabiedrību, gan pret tās dalībniekiem vai akcionāriem, – sākas masveida represijas pret “atslēgas” personām. Ja upuri neizpilda reideru prasības, komercsabiedrība īsā laikā tiek paralizēta un iznīcināta, tās manta pārdota vai arī to pārņem kāda trešā persona. Lai ietekmētu uzņēmuma un tā amatpersonu veiktspēju, nav pat nepieciešamas uz nepatiesiem faktiem balstītas apsūdzības – likums nekādā veidā neierobežo procesuālo darbību veicējus, un arī Satversmes 92. pantā minētais, ka “ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu”, dzīvē drīzāk ir folklorizēts teiciens, nevis svētas pamattiesības.

Reiderismā iesaistītās amatpersonas, slēpjoties aiz izmeklēšanas pienākuma, var uzņēmuma amatpersonas saukt uz paskaidrojumu sniegšanu un/vai uzlikt pienākumu iesniegt dokumentus, turklāt tas var notikt nepārtraukti.

5. Politiskās ietekmes izmantošana. Reideri izmanto sakarus augstākajā politiskajā līmenī un pašvaldībās. Nereti par reideru mērķi kļūst komercsabiedrības, kas pieder valstij vai pašvaldībai, vai arī komercsabiedrībā ir valstij vai pašvaldībām piederošas kapitāldaļas. Metode ir balstīta uz iespēju ietekmēt (arī korupcijas ceļā) politiski saimnieciskos lēmumus. Mērķis ir panākt, lai tiek pieņemts lēmumus par investīciju nepieciešamību (efektivitātes paaugstināšanai, jaunu iekārtu iegādei, jaunu tirgu apguvei, efektīvākai darbībai u. c.), kā rezultātā tiek piesaistīts privātais investors, kuram piešķir daļas vai akcijas komercsabiedrībā pret investīcijām. Pēc daļu iegūšanas komercsabiedrībā reiders risina jautājumus par savu daļu vai akciju skaita palielināšanu (papildu investīcijas, mākslīgu parādu radīšana, neefektīva vadīšana) – rada apstākļus, kas ļauj politiskā līmenī pieņemt lēmumu pat par valstij vai pašvaldībai piederošo daļu atsavināšanu vai arī reidera daļu pieaugumu (piemēram, kapitalizējot reidera prasījumus pret kapitālsabiedrību). Metode ir efektīva, jo balstās uz iepriekš norunātām shēmām, turklāt reidera izvēlētā komercsabiedrība pārņemšanai pretojas tikai formāli. Publiskajā telpā pieejamā informācija ir minimāla un ierobežota, tādēļ īpaši iebildumi pret komercsabiedrības pārņemšanu nevar rasties.

6. Upura izvēle un sākotnējā izpēte. Par reideru upuriem kļūst komercsabiedrības, kurām ir mantiskā vērtība: pieder dārgi nekustamie īpašumi, ražošanas iekārtas, ir apjomīgs apgrozījums un finanšu līdzekļi, komercsabiedrība piedalās apjomīgu valsts un pašvaldību pasūtījumu izpildē, ir iekarojusi nozīmīgu tirgus daļu – šīs pazīmes interesē reideru no iespējamā labuma gūšanas viedokļa. Tomēr ir saprotams, ka reideri neizvēlēsies jebkuru komercsabiedrību – tiks izvēlēta tā, kura ir ekonomiski spēcīga, tomēr arī ar kādu vājo pusi.

Reideru redzeslokā nonāk komercsabiedrības ar šādām pazīmēm: 1)

ir būtiskas parādsaistības pret kreditoriem;

Nav būtiski, vai ir tikai viens kreditors vai vairāki ar mazākām summām, svarīgi, lai reideram būtu iespēja šos parādus iegūt, piemēram, uz cesijas pamata (Ņemenova, 2015). Reidera mērķis ir uzkrāt apjomīgus prasījumus, kuru izpilde tiek pieprasīta vienlaikus. Normālos apstākļos tas komercsabiedrībai nekādas grūtības nerada, bet to kopējais apjoms ir pārāk liels, un vienlaicīga prasījumu izvirzīšana rada būtiskas problēmas, kā arī var kalpot par pamatu prasību nodrošināšanai vai maksātnespējas ierosināšanai. Šādu komercsabiedrību ir viegli ietekmēt, ceļot dažādas prasības tiesā un traucējot vai pat bloķējot parādu atmaksu, kredītu atmaksu bankām (piemēram, tiek apķīlāti uzņēmuma līdzekļi un/vai manta).

7. Informācijas avoti, kas nodrošina sekmīgu reiderisma funkcionēšanu. Sākotnēji reideri apkopo publiskajos reģistros pieejamo informāciju par potenciālo upuri, dalībniekiem un “atslēgas” akcionāriem.

Pamatā reideri izmanto pieejamo informāciju no: 1)

zemesgrāmatas – par piederošajiem nekustamajiem īpašumiem un reģistrētajiem apgrūtinājumiem (hipotēkām, pirmpirkuma tiesībām utt.);

Jāatzīmē, ka dažādu rangu amatpersonu līdzdarbošanās reiderisma jomā ir kvalificējama kā īpaši nelabvēlīga tendence. Viņu saukšana pie kriminālatbildības būtu realizējama saskaņā ar Krimināllikuma 317. un 318. pantu, taču ikdienā tas ir liels “dabas retums”.

Pēc informācijas apkopošanas reiders var izstrādāt uzbrukuma shēmu, kā arī izvērtēt komercsabiedrības vājos punktus; parasti uzbrukums notiek negaidīti un vienlaikus vairākos virzienos: 1)

prasību celšana pret pašu komercsabiedrību;

Šo darbību rezultātā komercsabiedrība un tās dalībnieki izjūt būtisku spiedienu un tiek traucēts komercsabiedrības darbs. Rodas domstarpības starp akciju vai daļu īpašniekiem un iekšējas nesaskaņas, kuras savā labā izmanto reideri. Tādēļ ir svarīgi, lai komercsabiedrības īpašnieki un amatpersonas sekotu līdzi notikumiem savā komercsabiedrībā un laikus pamanītu iespējamo reideru uzbrukumu.

Par to, ka komercsabiedrība ir nonākusi reideru redzeslokā, var liecināt arī šādi apstākļi: 1)

reiderisma gadījumi ar citu “radniecīgo” komercsabiedrību;

Komersantam ir svarīgi pareizi novērtēt situāciju – ne jau katra tiesvedība vai strīds liecina par iespējamo reideru uzbrukumu. Tomēr, ja vienlaikus vai ar nelielu starpposmu parādās vairākas no iepriekš nosauktajām pazīmēm, ir pamats kļūt uzmanīgiem un sākt domāt par iespējama reideru uzbrukuma atvairīšanu.

Reiderismam labvēlīgu vidi veido dažādi valsts ekonomiskie faktori, piemēram, kopējā ekonomiskā situācija valstī ir smaga, daudzas komercsabiedrības strādā ar zaudējumiem vai arī ar minimālu peļņu, relatīvi lielai daļai ir parādsaistības kredītiestādēs, problēmas ar savu debitoru parādu atgūšanu, nav iespējas piesaistīt kapitālu un investīcijas. Tādējādi komercsabiedrības var tikt pakļautas reiderisma izpausmēm un izredzes pretoties ir ierobežotas. Tādēļ komercsabiedrībām ir jāpārvērtē sava darbība un jāveic preventīvas darbības, lai padarītu tās mazāk pievilcīgas reideriem, kā arī komercsabiedrību pārņemšana jāpadara būtiski apgrūtināta (Vilks, 2013). To var panākt ar juridiski pareizu komercsabiedrības strukturēšanu, iekšējo kontroli, īpašu nosacījumu paredzēšanu komercsabiedrības statūtos, ierakstiem zemesgrāmatās un citiem līdzekļiem. Katrai komercsabiedrībai ir individuāli preventīvie pasākumi, un tie ir atkarīgi gan no komercsabiedrības formas (SIA vai AS), gan arī no komercsabiedrības individuālajām iezīmēm (dalībnieku skaita, sadalījuma, darbības virziena, aktīvu sastāva u. c.). Ņemot vērā iepriekš norādīto, ir jāizvērtē reiderisma draudu iespējamība, kā arī jāizstrādā savs aizsardzības mehānisms pret šādiem uzbrukumiem. Zināšanu trūkumam par reideru darbību un nespējai laikus pamanīt iespējamo apdraudējumu ir smagas sekas, kas var beigties pat ar komercsabiedrības zaudēšanu.

Tiek uzskatīts, ka reiderisms ir prettiesiska dažādu komercsabiedrību un uzņēmumu pārņemšana, to mantas izsaimniekošana un novešana līdz maksātnespējai, tomēr jāsaprot, ka reiderisma izpausmes ir biežākas un daudz plašākas. Šajos gadījumos iecerēto labumu gūšanai (pat veicot prettiesiskas darbības) tiek izmantota ietekme, kura tiek gūta valsts vai pašvaldību institūcijās, sabiedriskajās vai bezpeļņas organizācijās u. tml. Šī ietekme izpaužas, iesaistot darbiniekus, ierēdņus vai pat to grupas aizdomīgos un riskantos pasākumos, safabricējot informāciju par komercsabiedrību dalībnieku vai vienkārši “vajadzīgā indivīda” pārkāpumiem un organizējot tiesu procesus vispārējās jurisdikcijas vai administratīvajās tiesās, veicot psiholoģiski iespaidojošas, pat prettiesiskas darbības, izdarot reiderismam raksturīgo ekonomisku un organizatorisku spiedienu utt.

Lai iezīmētu tiesu sistēmas nepilnības no koruptīvo risku aspekta, jāatzīmē, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) 15 gadu pastāvēšanas laikā kriminālvajāšanas sākšanai nodevis lietu materiālus pret sešiem tiesnešiem par noziedzīgiem nodarījumiem valsts institūciju dienestā. KNAB ieskatā, lai veicinātu tiesnešu godprātīgu rīcību un mazinātu koruptīvu darbību iespējamību, nepieciešams pārskatīt Tiesnešu ētikas kodeksu, uzlabot tieslietu sistēmā notiekošās mācības korupcijas novēršanas, ētikas un godprātīguma jomā, tostarp veidot īpašu, nepārtrauktu apmācību tiesu priekšsēdētājiem, lai tie būtu labāk sagatavoti nodrošināt ētikas, interešu konfliktu, godprātīguma un pretkorupcijas normu izpratni un ievērošanu tiesās (KNAB, 2015–2020).

Līdzīgi kā pelēkais reiderisms, arī baltais reiderisms ir raksturojams kā iedzīvošanās paņēmiens, kura mērķus nodrošina ar it kā tiesisku līdzekļu lietojumu, bet izmantojot neētiskus paņēmienus. Tas var notikt, iesaistot un izmantojot komercsabiedrību dalībniekus, tostarp vairākuma vai mazākuma dalībnieku klātbūtni, provocējot, piemēram, domstarpības par komercsabiedrību attīstību, arī parādu radīšanu, tādēļ nākotnē komercsabiedrību var pasludināt par maksātnespējīgu vai tā var pat bankrotēt.

Rezumējot var secināt, ka reideru kā tiesību subjektu loks var būt visdažādākais – gan fiziskās, gan arī juridiskās personas. Šajā ziņā īpaši ir jāuzsver fakts, ka reideru vidū visai bieži ir daudzas valsts amatpersonas, kā arī ierēdņi, kas ir kvalificējams kā ļoti bīstams precedents.

Jau izsenis zināms, ka ikviens darījums ar īpašumiem un mantu vispār rada piedā vājumus noslēgto darījumu izpildes rezultātu nodrošinājumam. Taču vispirms jānoskaidro, vai šie darījumi ir tiesiski pamatoti un vai tie tiek organizēti atbilstoši tiesību normu regulējumam. Turklāt jāņem vērā, ka reideru darījumu shēmās notiek komercsabiedrību padomes un valdes locekļu prettiesiska nomaiņa, dažādu civiltiesisku strīdu konstruēšana, tiek izmantoti viltoti pilnvarojumi, negodīgums un apmāns darījumu sagatavošanas un noslēgšanas gadījumos.

Tas nozīmē, ka iespējamie reiderismam atbilstošie darījumi vispirms ir analizējami no cita tiesiskā skatpunkta, jo šādu darījumu sagatavošana un realizēšana parasti tiek balstīta uz vienas vai vairāku darījuma pušu apmānu, kas nozīmē tiesisku nihilismu šajos darījumos. Tāpēc ir svarīgi zināt, kādi riski tiek piemēroti no reideru piedāvājumiem un nav mazsvarīgi jebkurai darījuma pusei, lai nākotnē kāda no pusēm netiktu ievilināta noziedzīgās pasaules shēmu apritē.

Šeit der atgādināt, ka ikvienam juridiskam faktam un darījumam vienmēr līdzās atrodas divi teorētiska rakstura tiesiski jēdzieni – cēlonis un sekas. Abi šie jēdzieni ir organiski savienoti, veicot jebkādus tiesiskus darījumus, un šo darījumu laukumos tie ir visnopietnākie spēlētāji. Turklāt šie jēdzieni skar ne tikai komerciāla rakstura darbības, kurās ir ieraugāmas arī reideru pēdas, bet tiem ir arī dažādu veidu atbildības un sodīšanas funkcijas, kuras dominē attiecīgajās tiesību nozarēs, tostarp krimināltiesību, civiltiesību, komerctiesību un citās tiesību apakšnozaru normās.

Runājot par cēloņiem, jāatzīmē, ka vispirms ir jārespektē riski, kas ir iespējami slēdzamā vai arī jau noslēgtā darījuma oferenta piedāvājumā. Tas var nozīmēt arī to, ka šis ofertes piedāvājums var izrādīties nākamā reidera ofertes piedāvājums. Visticamāk, šādos gadījumos tas vienmēr izpaudīsies kā iespējamā reiderisma noziedzīgā nodarījuma pazīme, kuru skaits vienā darījumā var būt ļoti dažāds un daudzveidīgs nākamo pušu saistību saturā.

Savukārt darījuma risku daudzveidībā no šo darījumu akceptantu puses un, iespē-jams, arī prettiesisku un kļūdainu darījumu noslēgšanas gadījumos būtu jārespektē svarīgākie reiderisma virzieni, piemēram, kad Valsts ieņēmumu dienestam vai attiecīgajām tiesībsargājošajām institūcijām rodas aizdomas par iespējamām prettiesiskām reideru darbībām (krāpšanu, dokumentu viltošanu u. c.). Reiderisma izpausmes uzskatāmi ir redzamas lietā par dokumentu viltošanu, kas vēl joprojām atrodas tiesvedībā un ko veikuši Valsts darba inspekcijas atbildīgie darbinieki. Turklāt runa nav par kāda atsevišķa noziedzīga nodarījuma pastrādāšanu, bet gan par sistemātisku un ilgstošu noziedzīgas shēmas realizēšanu personiskā labuma gūšanai. Šis fakts raksturo reiderismu, kas skar ilgstošu prettiesisku darbību veikšanu, izmantojot robus valsts un komercsabiedrību normatīvajā bāzē, to resursus, padoto un arī vadītāju apzinātu vai neapzinātu prettiesiska rakstura darījumu realizēšanu utt. Pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējušie gadījumi ir ļoti spilgts piemērs šādai praksei.

Iepriekš aplūkotajā kontekstā tika analizēti vairāki aktuāli un visās tiesu instancēs pabijuši tiesu spriedumi. Pieņemtais un spēkā esošais Komerclikums komercsabiedrību izveidošanā un lēmumu pieņemšanas jomā uzsāka jaunu ēru. To apstiprina Komerclikuma 222. pants, kurš reglamentē arī komercsabiedrību pārvaldīšanas tiesisko kārtību. Komerclikuma 222. panta norma ir tulkojama kopsakarā ar Komerclikuma 213. un 214. pantu, kā arī respektējot apstākli, ka jebkuras sabiedrības statūtos visbiežāk ir ieraugāms, ka valdes priekšsēdētājs ir tā sabiedrības amatpersona, kura organizē valdes darbu.

Taču prakse un tiesu spriedumi liecina, ka tieši komercsabiedrību pārvaldīšanas elementi ļauj aktīvi iejaukties komercsabiedrību darbībā un komercsabiedrību darbības efektivitāte bieži ir atkarīga no tā, kas nokļūst sabiedrību valdēs, padomēs, revīzijas institūcijās utt. Kas pārstāv valsts vai pašvaldību komercsabiedrību vadošajās institūcijās? Vai tie paši politiskā reiderisma vai politiskā karteļa pārstāvji, tostarp deputāti, to palīgi, ministriju parlamentārie sekretāri, koalīcijas ieceltie cilvēki? Kāpēc daudzie Saeimas opozicionāri pandēmijas laikmetā sūrojās par to, ka vakcinēšanās procesu aktivizēšanai esot vajadzīgi propogandisti, kas deputātu opozicionāru vēlētājiem nepieciešamību vakcinēties prastu izskaidrot viņiem saprotamā valodā? Bet kas cits aizstāvēs opozicionāru deputātus ievēlējušā elektorāta intereses, ja to nedara paši ievēlētie deputāti, kuri lūdz kādu citu skaidrot un pārliecināt par vakcinēšanos?

Šie jautājumi ir kļuvuši par atslēgvārdiem daudzajos tiesu spriedumos, kur reiderisma pazīmes tiesās nonākušo komercsabiedrību strīdos ir saistītas ar komersantu, komercsabiedrību dibinātāju un dalībnieku nepamatotiem tiesību aizskārumiem, kuri ir pārsātināti ar reiderisma elementu klātbūtni. To apliecina tas, ka tiesu spriedumu motīvu vai arī rezolutīvajā daļā parādās šādas standartfrāzes: inkriminējams jeb konstatējams reiderisma fakts, īpašumu un aktīvu pārņemšana ar reideru metodēm, reiderisma pastāvēšana, reiderisma neesamības fakti, reiderisma nepieļaušana vai tā novēršana utt.

Diemžēl Latvijā šo normu, kuras reglamentē reideru nodarītā morālā kaitējuma izvēr tē šanu un tiesvedību, gandrīz nav, kas nozīmē, ka netiek novērtētas reiderisma rezul tātā radušās morālā kaitējuma nodarīšanas un kompensācijas problēmas, ar kurām vienlīdz svarīgs ir personu materiālais zaudējums, veselības apdraudējums un citas noziedzīgo nodarījumu sekas, kā arī morālo jeb personisko nemantisko tiesību aiz skārums. Nenoliedzami, ka svarīgākais faktors ir personas drošība, tostarp dzīvība, īpa šuma neaizskaramība un citi morālie, materiālie un fiziskie pārinodarījumi. Taču ir jāaizsargā arī personiskās tiesības – gods, cieņa un personas brīvība. Jāsecina, ka Latvijas tiesību aktos personu tiesību aizsardzība ir pietiekami reglamentēta, un vispirms šeit jāmin Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļa “Cilvēka pamattiesības”.

Arī Satversmes 92. pants reglamentē, ka “nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu”. Savukārt Civillikuma 1635. pants nosaka: “Katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.” Arī Administratīvā procesa likuma 92. pantā ir noteikts: “Ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.” Savukārt vairāki Krimināllikuma panti paredz kriminālatbildības iestāšanos gan par neslavas celšanu, gan par goda aizskaršanu un citiem līdzīgiem pārkāpumiem. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts atzīst un ar visu attiecīgo institūciju (tiesas, policijas, prokuratūras u. c.) palīdzību aizsargā Satversmē, likumos un Latvijai starptautiskajos līgumos noteiktās cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības. Šeit jāpiebilst – ja Latvijas likumdošanas aktos noteiktais cilvēktiesību aizsardzības apjoms ir zemāks par Latvijas starptautiskajās saistībās noteikto, tad valstij ir jānodrošina šo starptautisko normu izpilde, kas daudzos gadījumos jau tiek praktizēts.

Cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības darbojas tieši, un to realizēšanai nav vajadzīgs kādu citu tiesību normu lietojums. Respektīvi, Satversmē reglamentētās pamattiesības un pamatbrīvības var būt tikai konkretizētas vai arī precizētas, bet ne ierobežotas. Taču, metodoloģiski virzoties uz izskatāmās problēmas uz optimālāku risinājumu, rodas virkne pagaidām līdz galam tiesiski nenoformulētu neskaidrību – arī tas, kā izvērtējams reideru “ieguldījums” personu goda un cieņas aizskārumos, kas arī var būt reideru darbības rezultāts ar ļoti izteiktām tiesiskām sekām.